Es gribētu paust dažas atziņas attiecībā uz jautājumu par valstīm, kurās vēl joprojām turpinās procesi virzībā uz atvērtu un demokrātisku valstiskumu.
Nākotnes redzējums par iestāšanos ES un NATO
Valstis, kuras tiecas uz dalību NATO un ES, varētu iedalīt divās grupās. Viena grupa turpina strādāt, lai kļūtu par dalībvalstīm – valstis, kuras ir izstrādājušas Rīcības plānu dalībai NATO: Albānija, Horvātija un Maķedonija, guvušas labas sekmes un sagaidāms, ka tās jau nākamajā NATO galotņu sanāksmē varētu uzaicināt iestāties šajā organizācijā, kamēr Serbija un Melnkalne vēlas iesaistīties programmā „Partnerattiecības mieram”. Otrajā grupā ietilpst valstis, kuras vēl tikai vēlas pēc iespējas drīzāk kļūt par NATO un ES dalībvalstīm, it īpaši tas attiecas uz Ukrainu un Gruziju. Es vairāk pievērsīšos tieši otrajai valstu grupai.
Tā kā mēs domājam par NATO paplašināšanu, varētu jautāt, vai eksistē skaidrs nākotnes redzējums un stratēģija attiecībā uz to, kā NATO un ES veidos attiecības ar Kaukāza reģiona valstīm, Moldovu un Ukrainu? Vai valstīm, kuras ietilpst NATO un ES sastāvā, ir kāds beigu stāvokļa redzējums attiecībā uz šiem reģioniem, jebšu tādi notikumi kā Rožu revolūcija Gruzijā un Oranžā revolūcija Ukrainā bija tik negaidīti, ka mēs vēl joprojām cenšamies atrast pareizo atbildes reakciju uz jaunajām realitātēm?
Ukrainas ārlietu ministra Borisa Tarasjuka nākotnes redzējums par savu valsti, kas tika sniegts šī semināra laikā, pierādīja tās vēlmi nākotnē cieši noenkuroties Eiropā. Arī Gruzijas tauta ir izteikusi vēlmi savu valsti pēc iespējas drīzāk redzēt NATO un ES sastāvā.
Atbalstot pārejas procesu
Latvija, tāpat kā citas valstis, kuras nesen pievienojās Aliansei, ir guvusi vērā ņemamu pieredzi attiecībā uz politiskām, ekonomiskām un bruņoto spēku reformām, kuru mēs ļoti labprāt nodotu Gruzijai, Moldovai un Ukrainai. Neskatoties uz to, ka darāmā vēl ir daudz, mēs esam snieguši konsultācijas tādās jomās kā nacionālās drošības un aizsardzības stratēģiju izstrāde, civilās un demokrātiskās kontroles pār bruņotajiem spēkiem izveide un nostiprināšana, aizsardzības plānošana, budžeta sastādīšana, iepirkumi un apmācība darba vietās. Bez tam, Latvija un Lietuva ir nodrošinājusi iespēju Gruzijas, Moldovas un Ukrainas virsniekiem studēt Baltijas Aizsardzības koledžā Tartū. Mūsu pieredze, kas iegūta pārejas procesa gaitā, it īpaši attiecībā uz drošību, būtu noderīga, jo šajās valstīs pārejas procesi vēl joprojām ir aktīvi. Saistībā ar iegūto pieredzi varētu izdalīt šādus punktus:
• Ir nepieciešama stipra nacionālā griba, kas iedzīvotājiem sniegtu atbalstu sarežģītajā un brīžiem sāpīgajā reformu perioda laikā. Nekas nenotiek vienā mirklī.
• Ir nepieciešams atbalsts, padomi un dažreiz pat spiediens no ārpuses.
• Lai īstenotu kārotās izmaiņas, ir nepieciešami resursi.
• Reģionālā sadarbība vairākas jomās, it īpaši aizsardzībā, ļauj efektīvi izmantot resursus.
Veidojot attiecības ar valstīm, kuras vēlas piebiedroties mūsu klubam, ir jāņem vērā vairāki jautājumi:
• Pirmkārt, mēs nedrīkstētu radīt nepareizas ilūzijas. NATO lielākā vērtība un galvenais uzdevums ir bijis un paliks kolektīvā aizsardzība, pat, ja draudi, kuriem mums kolektīvi būs jāstājas pretī, būs krasi mainījušies. Tāpēc valstīm, kuras tiecas pievienoties Aliansei, ir jāmaina ne tikai vadība, bet arī ieradumi. No savas pieredzes mēs zinām, ka bruņoto spēku reforma var būt veiksmīga tikai tad, ja to atbalsta funkcionējoša tirgus ekonomika. Un nav atšķirības starp dalību NATO un dalību ES. Visām valstīm, kuras vēlas iestāties šajās organizācijās, tiek piemēroti vieni un tie paši standarti neatkarīgi no to ģeostratēģiskās atrašanās vietas.
• Otrkārt, Rietumiem vajadzētu būt proaktīviem, veidojot nākotnes attiecības ar mūs interesējošiem reģioniem. Daudzām no valstīm, kuras vēlas attīstīt ciešākus sakarus ar NATO vai ES, un īstenot demokrātijas kursu, nākas saskarties ar iekšējo nestabilitāti, kuru radījuši ārēji faktori vai vēsture, un es domāju, ka mēs esam pārāk lēni, gūstot izpratni par viņu bažām attiecībā uz drošību. Piemēram, dažās valstīs vēl joprojām atrodas ārvalstu karaspēks, lai gan saskaņā ar starptautiskajām saistībām tas būtu bijis jāizved. Atceroties Latvijas situāciju līdz 1994. gadam, es varu droši apgalvot, ka šis faktors ievērojami destabilizē gan valsts iekšējo, gan ārpolitiku.
• Treškārt, ir nepieciešams stimuls. Ja valsts kaut ko izdara, bet tas netiek atzinīgi novērtēts, izdevīgs brīdis var tikt zaudēts.
Sasniegumi NATO/ES attiecību veidošanā
NATO un ES ir spērusi vairākus pozitīvus soļus attiecību veidošanas ar ieinteresētajām valstīm virzienā:
- Alianse ir izveidojusi īpašas attiecības ar Ukrainu, atbalstījusi padziļinātu dialogu un izveidojusi efektīvu sadarbības biroju Kijevā, tādējādi sniedzot atbalstu reformu procesā.
- NATO galotņu sanāksmes laikā Stambulā Alianse iestājās par ciešākām attiecībām ar Dienvidkaukāza valstīm, izveidojot Speciālā pārstāvja posteni un Pastāvīgo sadarbības biroju šajā reģionā, tādējādi sekmējot politiskās, ekonomiskās un militārās reformas.
- ES ir izstrādājusi t.s. “jauno kaimiņu” politiku, veicinot politiskās, ekonomiskās un tiesiskās reformas. Taču jautājums par to, vai ES ir gatava risināt politiski sensitīvus un izaicinošus jautājumus t.s. „jauno kaimiņu” reģionos paliek atklāts.
Noslēguma piezīmes
Noslēgumā es gribētu uzsvērt to, ka, pat ja mums nākas saskarties ar problēmām, kuras NATO un ES ir jārisina to iekšienē, mums nevajadzētu aizmirst par valstīm, kuras vēlas piebiedroties demokrātijas klubam. Mums būtu jāizstrādā vispusīga stratēģija, kas nodrošinātu šīm valstīm nepieciešamo atbalstu un konsultācijas, kā sniegtu jūtamu stimulu to reformām.
22.starptautiskais seminārs par globālo drošību Francijā, Šantijī/Parīzē, 2005. gada 10-12. jūnijā
