Aizsardzības ministru Imantu Lieģi par aktuālām militārām lietām, ģeopolitiku, naudu un attieksmi pret armiju iztaujāja "LA" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Artis Drēziņš.

– Kas Latvijas tautai šobrīd, kad spriež par naudas taupīšanu, būtu jāzina par Latvijas bruņotajiem spēkiem?

– Mūsu bruņotie spēki ir visaugstākajā līmenī – par to es pārliecinājos, būdams pie mūsu karavīriem Afganistānā. Sabiedrotie latviešu karavīrus atzīst par ļoti spējīgiem, profesionāliem. Tas rāda Latviju vislabākajā gaismā.

– Afganistānā, jā, bet vai bruņotie spēki ir pietiekami? Pirmskara Latvijai bija vairākas divīzijas, tagad viena nesanāk. Ja ģenerāļu mums ir pietiekami, karavīru maz.

– Reformu dēļ ģenerāļu skaitu jau samazinājām – pirms dažiem gadiem mums bija vairāk nekā 20 ģenerāļu "vietu" un septiņi ģenerāļi, nu ir palikušas vien astoņas "vietas" un četri ģenerāļi. Par aizsardzības budžetu – pagaidām būtiskas lietas esam pratuši reformēt tā, lai tās necieš. Vienlaikus jāņem vērā, ka ar "mūsu armiju" jāsaprot visi sabiedrotie spēki – NATO ir viena liela militāra organizācija, kas nodrošina kolektīvu drošību. Latvijas vēsturē tas ir līdz šim nebijis fakts. NATO labi zina, kādas ir Latvijas spējas un trūkumi, piemēram, ka nespējam patrulēt savā gaisa telpā. To dara mūsu sabiedrotie. Tajā pašā laikā ļoti profesionāli ir mūsu zemes spēki.

– Par Latvijas karavīru profesionalitāti šaubu nav nekādu, bet tajā pašā laikā tapušas vairākas vēstules, kuras skandina trauksmes zvanu virsnieku vidū, vienu vēstuli kopā ar citiem Austrumeiropas politiķiem parakstījusi arī Latvijas bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Sandra Kalniete. Vēstulē ASV prezidentam Obamam teikts, ka vairāk par Austrumeiropu jārūpējas. Vai tas nerada bažas, vai maz mēs esam tik droši? Nupat Krievijas ārējās izlūkošanas dienests nodrukājis grāmatu "Baltija un ģeopolitika. 1935 – 1945". Tajā nopublicēti dokumenti, tas, ko par Baltijas okupāciju teikuši to laiku Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, ASV prezidents Frenklins Delano Rūzvelts, Čehoslovakijas prezidents Edvards Benešs un citi – galvenā doma, ka Baltijas dēļ neiesim riskēt... Bet grāmatas galvenā ideja: PSRS rīcība Baltijā bija pamatota un pret to neiebilda arī mūsu sabiedrotie. Šāda grāmata tiek izdota, lai mēs, baltieši, un varbūt arī poļi un čehi te nejustos nemaz tik droši, sak, Obama te jūsu dēļ neies lauzt nagus...

– Ar šādu grāmatu tiek mēģināts pierādīt nepierādāmais. PSRS sabiedroto rīcība pēc kara gan liecināja par to, ka viņi de iure nekad neatzīs Baltijas okupāciju. Tagad, pēc iestāšanās NATO, Latvijas valsts ir tik droša kā nekad agrāk savā vēsturē.

– Kāpēc tad Vaira Vīķe-Freiberga nobažījusies?

– Viņai ir visas tiesības izteikt savas bažas jaunajai ASV administrācijai.

– Vai jūs nejūtat bažas?

– Es sekoju līdzi notikumiem un reizi pa reizei neapšaubāmi jūtu bažas. Pēc būtības jau ziņas no ASV administrācijas ir pretrunīgas. Kad prezidents Obama viesojās Eiropā, viss skaidri norādīja, ka neatkāpsies no kolektīvās drošības sistēmas. Tajā pašā laikā jāanalizē un jāseko līdzi notikumiem, piemēram, tam, ka amerikāņi paziņoja, ka Polijā un Čehijā neizvietos savu dārgo un ne līdz galam izmēģināto pretraķešu vairogu sistēmu. Vai uztraukums, ka šīs sistēmas nebūs, ir uztraukums pēc būtības vai tikai politiski simbolisks? Sarunas un darbi par to, kā citiem līdzekļiem nodrošināt pretraķešu aizsardzību, jau visu laiku ir notikušas un notiek arī pašlaik.

– Kādi bija Latvijas militārās ārpolitikas veidotāju secinājumi pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā?

– Latvijas un visu sabiedroto speciālistu secinājums: Eiropas drošības situācija ir mainījusies, jo pirmoreiz kopš PSRS sabrukuma noticis militārs uzbrukums suverēnai valstij, izmantojot ieganstu, ka jāaizstāv savi tautieši. Secinājumi, par kuriem sīkāk stāstīt nevaru, par šiem notikumiem ir izdarīti visaugstākajā līmenī.

– Nedomāju, ka tagad Latvijā varētu kāds iebrukt, bet, ka varētu rasties problēmas ar iekšējo drošību, gan ir visai ticami. Un te uzreiz gribas jautāt par zemessardzes lomu.

– Zemessardzes darbība un patriotisms ir augsti vērtējami. Pagājušajā piektdienā ar iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci parakstīju līgumu par turpmāko policijas un zemessardzes sadarbību. Līgumā runa ir arī par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu. Tāpat zemessardze visu laiku palīdz un arī turpmāk palīdzēs policistiem dažādos glābšanas darbos, cilvēku meklēšanā. Zemessargi neitralizē sprādzienbīstamus priekšmetus, palīdz profesionālajai armijai.

– Partija "Saskaņas centrs" nav nosodījusi Krievijas iebrukumu Gruzijā. Kas notiks, ja "Saskaņas centrs" pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām nokļūs pie militārās komandēšanas? Kas būs ar Latvijas atrašanos NATO?

– Šis jautājums ir no sērijas: kas būtu, ja būtu. Esmu pārliecināts, ka arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām "Saskaņas centrs" netiks pie aizsardzības ministra portfeļa. Partijām, kas ir par NATO, šī iespējamā bīstamība būtu jānorāda savā priekšvēlēšanu kampaņā.

– Vai Pilsoniskā savienība, kas jūs sameklēja aizsardzības ministra amatam, šobrīd dara visu iespējamo, lai tas nenotiku?

– Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanu rezultāti liecina, ka Pilsoniskā savienība dara daudz – tik, cik vien jaunai partijai ir spēkos. Partijas līderi Ģirts Valdis Kristovskis un Sandra Kalniete darīs visu iespējamo, lai izvairītos no scenārija, ka "Saskaņa centra" rokās nokļūtu Aizsardzības ministrija.

– Vai mūsu valstī ir potenciāli bīstamu cilvēku saraksts?

– Es katru nedēļu saņemu informāciju par šādiem cilvēkiem, bet šis jautājums vairāk tomēr ir citu iestāžu kompetencē.

A. Drēziņš: – Pagājušajā nedēļā jaunākie virsnieki vērsās ar atklātu vēstuli pie premjerministra Valda Dombrovska, paužot satraukumu par Latvijas armijas nākotni. Kā jūs vērtējat šādu iniciatīvu? Vēstulē tas nebija teikts, bet aizkulisēs jaunākie virsnieki domā, ka ministrijas un armijas augstākās amatpersonas par maz aizstāv Latvijas armijas intereses.

– Neapšaubāmi, arī mani uztrauc budžeta samazinājums, un es varu apgalvot, ka esmu darījis visu, kas ir manos spēkos, lai nodrošinātu atbilstošu budžetu Latvijas armijai gan šim, gan nākamajam gadam. Bet jāsaprot, ka šī valdība kā prioritāti izvirzījusi labklājību, izglītību, veselību un iekšējo drošību. Diemžēl pastāv uzskats, ka pēdējos gados aizsardzības budžets ir bijis uzpūsts, tāpēc tagad mēs no tā ciešam. Tas atslēgas brīdis bija, kad starp Starptautisko valūtas fondu un valdību tika parakstīta nodomu vēstule, kurā teikts, ka aizsardzības budžetu veidos aptuveni viens procents no iekšzemes kopprodukta. Kad premjerministrs Valdis Dombrovskis par šo vēstuli ziņoja valdībai, es tiku nostādīts fakta priekšā. Koalīcijas sarunās piefiksējām, ka aizsardzības budžets būs 1,14%. Šajās dienās mēs Aizsardzības ministrijā rēķinām, ko nozīmē šāds samazinājums: vai mums būs jāatsakās no kāda spēka veida – jūras vai gaisa –, vai par 2000 cilvēkiem jāsamazina armijas skaitliskais sastāvs, ko gan es ļoti negribētu, ņemot vērā, ka jau tagad starp visām NATO dalībvalstīm mums ir vismazākais karavīru skaits, rēķinot attiecībā pret strādājošo skaitu. Tā ka virsniekiem ir par ko uztraukties. Jo mums ir jāspēj pildīt savas starptautiskās saistības. Par jaunāko virsnieku vēstuli – es apsveicu cilvēkus, kas šo vēstuli rakstīja – tas bija drosmīgs pilsonisks solis, un viņi nepārkāpa nekādu reglamentu.

– Pagājušajā nedēļā rakstīju par 21 Latvijas armijas pensionāru, kuri, atvaļinoties no armijas, šogad ieguva sev invaliditātes grupu, kas izmaksāja valstij gandrīz pusmiljonu latu. Aizsardzības ministrija man nedeva ne uzvārdus, pat ne pakāpes, tāpēc nevarēju noskaidrot, cik taisnīgas ir šīs izmaksas.

– Tā patiešām ir personīga un konfidenciāla informācija, taču vēlos uzsvērt, ka Aizsardzības ministrija šīs izmaksas centās apstrīdēt, bet apelācijas kārtībā, ievērojot likumu, naudu tomēr vajadzēja izmaksāt. Likumā gan veicām izmaiņas, kas ierobežo šo izmaksu lielumu.

– Es saprotu, ja karavīrs ir cietis militārā darbībā un kļuvis par invalīdu, bet ja par invalīdu atzīst un pie vairāku desmitu tūkstošu lielas kompensācijas tiek štāba virsnieks, kurš karadarbībai pat tuvumā nav bijis...

– Piekrītu, ka visi gadījumi nav viennozīmīgi vērtējami, bet problēma ir likumdošanā, nevis cilvēkos, kas izmantojuši likumu tiesības.

– Kā beigsies runas par "sliktajiem" nīderlandiešu mīnu meklēšanas kuģiem?

– Četri kuģi pēc iepriekšējās valdības lēmuma jau ir saņemti. Šobrīd, ņemot vērā finansiālo situāciju, notiek aktīvas sarunas, lai mēs varētu atteikties no piektā kuģa pirkšanas. Esam panākuši maksājumu termiņu pagarināšanu par jau nopirktajiem kuģiem. Jūras spēki patiešām izmaksā dārgi. Iespējams, mēs kādu laiku vairs neveiksim mīnu meklēšanas operācijas Baltijas jūrā.

– Vai netiks apturēta arī piecu patruļkuģu būve Rīgas kuģu būves rūpnīcā?

– Nē. Vienīgi tagad ar Meļņika kungu runājam par maksājumu termiņu atlikšanu. Jo 52% no summas jeb 19 miljoni latu jau ir samaksāti.

– Pagājušajā nedēļā jūs tikāties ar Pašvaldību savienības vadību un vienojāties par turpmāko atbalstu zemessardzei "uz vietām". Pašvaldības patiešām novērtē zemessardzes un armijas klātbūtni, taču gadās arī satraucoši signāli. Piemēram, kāds karavīrs man sūdzējās, ka Lielvārdes militārajā lidlaukā dienošie vairs netiekot laisti iekšā Lielvārdes sporta namā, kurā iepriekš ieguldīta arī liela armijas nauda.

– Tas bija viens no jautājumiem, par kuriem es arī runāju ar Pašvaldību savienības vadītāju Jaunsleiņa kungu: ka pašvaldības, kuru sporta bāzēs ieguldīta aizsardzības budžeta nauda, turēsies pie vienošanās un ļaus tās izmantot karavīriem un zemessargiem. Kopš 2003. gada pašvaldību sporta būvēs no aizsardzības budžeta ieguldīti 18 610 876 lati.

V. Krustiņš: – Kāpēc vairākām Eiropas valstīm, tostarp bagātākām, piemēram, Vācijai, ir obligātais militārais dienests, bet mums vairs nav? Kur top armijas rezerve, kas aizstāvēs dzimteni?

– Tieši tāpēc Latvijā ir jaunsardze, kurā šogad pieteikušies trīs reizes vairāk jauniešu nekā līdz šim. Tieši jaunsardze kopā ar zemessardzi audzina patriotismu jauniešos, arī tajos, kas nāk no sociāli nelabvēlīgas vides. Tāpēc jādara viss iespējamais, lai jaunsardze varētu nodarbināt pēc iespējas vairāk jauniešu. Šai sakarā es ceru arī uz pašvaldību atbalstu. Ja mēs atkal ieviestu obligāto militāro dienestu, ar pašreizējiem līdzekļiem mēs lielāku un labāku armiju uzturēt nevarētu.

– Bet kas tad aizstāvēs valsti, ja būs tāda nepieciešamība? Ar profesionālajiem karavīriem jau būs par maz. Man jau te viens Saeimas deputāts teica, ka, lūk, viņa dēls jau tas nebūs, viņš ir biznesmenis, viņam ar armiju nav nekāda sakara, lai iet tie citi... Bet, ja būtu obligāts dienests, tad karaklausībai pakļauti visi, arī nepilsoņi.

– Tas jau arī ir tas iemesls, kāpēc Latvijā atcēla obligāto militāro dienestu: sabiedrībā nebija atbalsta obligātajam dienestam, daudzi no tā izvairījās, visus tāpat nevarēja iesaukt, tāpēc arī tika pieņemts lēmums izveidot profesionālu armiju. Ja mēs tagad atgrieztos pie obligātā dienesta, tāda svaidīšanās izraisītu neizpratni mūsu sabiedrotajos.

"Latvijas Avīze" 01.10.2009.