Kopējā drošības un aizsardzības politika (iepriekš saukta par Eiropas drošības un aizsardzības politiku) ir ES Kopējās ārējās un drošības politikas sastāvdaļa.

Neskatoties uz daudz agrāk notikušajiem mēģinājumiem izveidot kopējo Eiropas aizsardzību, Kopējās drošības un aizsardzības politikas strauja attīstība sākās tikai deviņdesmito gadu beigās un notika paralēli gan NATO, gan Eiropas Savienības ietvaros. KDAP priekšgājējas bija NATO Eiropas drošības un aizsardzības identitāte, kas tika attīstīta, lai veicinātu Alianses Eiropas valstu ieguldījumu aizsardzības spēju uzlabošanā, un Rietumeiropas Savienība, kuru 1999.gadā pārņēma ES, lai nodrošinātu Kopējo ārējo un drošības politiku ar spējām, kas ļautu ES aktīvāk iesaistīties tās dalībvalstu interešu aizstāvēšanā.

1992.gadā apstiprinot Māstrihtas līgumu, ES dalībvalstis vienojās par nodomu nākotnē izveidot kopēju aizsardzības politiku, tolaik vēl atstājot ES lēmumu un rīcības īstenošanu drošības un aizsardzības jautājumos Rietumeiropas Savienībai.

1997.gadā ES dalībvalstis vienojās pārņemt no Rietumeiropas Savienības tā dēvētos „Petersbergas uzdevumus” (humanitārie un glābšanas pasākumi, miera uzturēšanas uzdevumi un kaujas vienību iesaiste krīzes pārvarēšanā un miera nodrošināšanā), iekļaujot tos Amsterdamas līgumā.

Ķelnes Eiropadomē 1999.gada jūnijā ES vadītāji vienojās, ka ES jābūt spējīgai autonomi reaģēt uz starptautiskajām krīzēm, izmantojot militāro spēku, bet vienlaicīgi ņemot vērā arī NATO veiktās darbības. Šādas ES rīcības īstenošanai bija nepieciešams izveidot attiecīgas struktūras (skatīt sadaļu "KDAP struktūras") un attīstīt krīzes vadības spējas.

Ķelnes Eiropadomes lēmumi saskanēja ar tā paša gada aprīlī notikušā NATO Vašingtonas samita lēmumiem. NATO sabiedrotie atbalstīja kopējas Eiropas politikas drošības un aizsardzības jomā stiprināšanu, uzsverot, ka autonomas spējas ļaus ES patstāvīgi pieņemt lēmumus un militāri iesaistīties krīžu pārvarēšanā, vienlaicīgi stiprinot NATO Eiropas pīlāru.

Īstenojot Ķelnes Eiropadomes lēmumus, jau 1999.gada decembrī Helsinku Eiropadomes secinājumos ES dalībvalstis vienojās sadarboties ES militāro spēju attīstībā, paralēli attīstot civilas krīzes vadības spējas un koordināciju starp militāro un civilo resursu izmantošanu operācijās.

ES mērķis pozicionēt sevi kā nozīmīgu globālo spēlētāju, aktīvi iesaistoties drošības problēmās ne tikai Eiropā, bet visur pasaulē, tika nostiprināts 2003.gada 12.decembrī Eiropas drošības stratēģijā "Drošāka Eiropa labākā pasaulē". Tā ir pirmā drošības stratēģija, kuru ES dalībvalstis izstrādāja kopīgi un kura nosaka kopīgas attīstības vadlīnijas ES drošības un aizsardzības jomā. Pamatojoties uz 2007.gada 14.decembra Eiropadomes lēmumu, līdz 2008.gada beigām tika izstrādāts Ziņojums par Eiropas drošības stratēģijas īstenošanu. Ziņojumā ir izvērtēta 2003.gadā apstiprinātās stratēģijas atbilstība mūsdienu drošības situācijai un secināts, ka arī turpmāk dokumentā izvirzītie principi un mērķi veidos pamatu ES dalībvalstu sadarbībai drošības jautājumos.

2009.gada 1.decembrī spēkā stājās Lisabonas (reformu) līgums, kas vēl vairāk nostiprina dalībvalstu sadarbību KDAP jautājumos.

Lisabonas līgums nodrošina leģitimitāti līdz šim notikušajām KDAP institucionālajām reformām un ierosina jaunas reformas. Piemēram, tas kalpo par juridisku ietvaru 2004.gadā izveidotajai Eiropas Aizsardzības aģentūrai, kā arī nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta izveidošanu. Dienests apvieno Eiropas Komisijas un ES Padomes darbu ārējo attiecību veidošanā, tādējādi nodrošinot vienotu (civilo un militāro) pieeju krīzes vadības jautājumos. Dienestu vada Augstais pārstāvis ārlietu un drošības politikas jautājumos, kas vienlaicīgi ir arī Eiropas Komisijai viceprezidents. 2009.gada 4.decembrī par Augsto pārstāvi tika apstiprināta Katrīna Eštone.