Līdz ar Aukstā kara beigām drošības vide eiroatlantiskajā telpā būtiski mainījās. PSRS sabrukums mazināja nepieciešamību pēc liela mēroga, teritoriālajai aizsardzībai veidotiem bruņotajiem spēkiem un ļāva samazināt NATO rīcībā esošo kodolieroču arsenālu.
Drošības vides izmaiņas tika atspoguļotas arī 1991. un 1999. gadā pieņemtajās NATO Stratēģiskajās koncepcijās, kas definēja Alianses attīstību turpmākajos gados. Stratēģiskajā koncepcijā tika noteikts, ka „kodolieroču galvenais uzdevums ir politisks: saglabāt mieru, novērst vardarbību un jebkāda veida karu [pret Aliansi]”. Tāpat Stratēģiskā koncepcija arī nosaka, ka kodolieroči vairs netiek vērsti ne pret vienu valsti, kas kontrastē ar Aukstā kara periodu, kad NATO rīcībā bija dažādu kodolieroču uzbrukumu plāni, kuri varēja tikt aktivizēti gandrīz nekavējoties pēc pavēles saņemšanas.
Tāpat kā iepriekš, kodolieroču politiskā nozīme vienlaikus ietver arī praktisko dimensiju, t.i., ļauj nodrošināt neskaidrību potenciālā pretinieka apziņā par Alianses rīcību pret to vērsta uzbrukuma gadījumā, padarot uzbrukumu NATO mazāk racionālu.
Šobrīd kodolieroči pieder trīs NATO valstīm – Amerikas Savienotajām Valstīm, Lielbritānijai un Francijai, kas kalpo par papildus potenciālo pretinieku atturēšanas līdzekli Alianses kopējā kodolpolitikas stratēģijā. Papildus tam Eiropā atrodas ASV izvietotie un NATO uzticētie kodolieroči, kas nodrošina būtisku politisku un militāru saikni starp NATO Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm[1]. ASV kodolieroču klātbūtne Eiropā ļauj sadalīt riskus un atbildību starp visām NATO dalībvalstīm, nodrošinot plašu Eiropas valstu iesaisti lēmumu pieņemšanā par vienu no būtiskākajām NATO aizsardzības spējām.
Praksē kodolkonsultācijas norisinās regulāri tiekoties Kodolieroču plānošanas darba grupā, Augsta līmeņa grupā (valstu pārstāvniecību NATO pārstāvju līmenī) un Kodolieroču plānošanas grupā[2] (ministru līmenī), kurā tiek diskutēts par kodolieroču drošību un aizsardzību, izvietošanu u.c. jautājumi. Tā kā lēmumi Kodolieroču plānošanas grupā tiek pieņemti pēc vienprātības principa, valstis, kuru rīcībā nav kodolieroči var ietekmēt NATO kopējo politiku un tās attīstību kodolieroču jomā.
Informācija aktuāla uz 2009.gada 9.jūliju.
[1] Precīza informācija par ASV kodolieroču Eiropā atrašanās vietu un skaitu ir klasificēta informācija un netiek publiski izpausta.
[2] Kodolieroču plānošanas grupu vada NATO ģenerālsekretārs, tajā nepiedalās Francija, kas uztur atsevišķus kodolspēkus, taču ir norādījusi, ka vajadzības gadījumā būtu gatava tos pielietot NATO vajadzībām.
