1949. gadā divpadsmit valstis abpus Atlantijas okeānam - ASV, Beļģija, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Kanāda, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, un Portugāle - izveidoja Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO), lai pretotos riskam, ka Padomju Savienība varētu mēģināt paplašināt savu kontroli no Austrumeiropas uz citām kontinenta daļām.

Reaģējot uz izmaiņām stratēģiskajā vidē, NATO valstu kopīgā politika ir pastāvīgi mainījusies. Tā atspoguļo izmaiņas Eiropas politiskajā vidē un vēršas pret jaunu drošības draudu rašanos.

NATO svarīgākais mērķis ir sargāt visu savu dalībvalstu brīvību un drošību ar politiskām un militārām metodēm, pamatojoties uz Ziemeļatlantijas līgumu un Apvienoto Nāciju Organizācijas hartas principiem. Jau kopš pašiem izveides pirmsākumiem, Alianse ir strādājusi, lai veicinātu un uzturētu taisnīgu un ilgstošu mieru Eiropā, kas balstīts uz kopējām demokrātijas, cilvēktiesību un likuma vērtībām.

NATO starptautiskās operācijas ir viens no instrumentiem, kas ļauj īstenot NATO mērķus. Dalībvalsts iesaiste šajās operācijās, dod tai iespēju paplašināt bruņoto spēku pieredzi, celt karavīru profesionalitāti un sniegt ieguldījumu kopējā miera nodrošināšanā.