Aktualitātes|Ministrija|Par aizsardzības nozari|NATO|Eiropas Savienība|UZŅĒMĒJIEM|Saites|Kontakti
Resursi un rīki
Fotogalerija
Normatīvie akti un attīstības plānošanas dokumenti
NATO iepirkumi
Tirgus izpēte
Iepirkumi
Līgumi
Amatpersonu atalgojuma datu bāze
Vakances
Kā kļūt par karavīru
Nosūtīt vēstuli
Iepirkumi RSS
Ziņas RSS
Meklēšana
Tavai drošībai
Saistītās iestādes
Jaunsardzes un informācijas centrs
Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra
Latvijas Kara muzejs
Militārās izlūkošanas un drošības dienests
Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs
Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija
Aizsardzības ministrija / NATO / NATO sadarbības programmas
NATO sadarbības programmas

Eiroatlantijas Partnerības padome

Partnerattiecības mieram

Rīcības plāns dalībai NATO

NATO – Gruzijas komisija

NATO kontaktvalstis

NATO – Krievijas padome

NATO-Ukrainas komisija

NATO Vidusjūras dialogs

Stambulas sadarbības iniciatīva

 

Eiroatlantijas Partnerības padome

 

Pēc Aukstā kara beigām tika meklēti jauni sadarbības mehānismi jaunajā ģeopolitiskajā vidē. Viens no šādiem risinājumiem bija Eiroatlantijas Partnerības padome (The Euro-Atlantic Partnership Council, EAPC), kas tika izveidota 1997. gada 29. maijā un aizstāja 1991. gadā izveidoto Ziemeļatlanijas sadarbības padomi. Eiroatlantijas Partnerības padome ir daudznacionāls forums, kas apvieno 28 NATO un 22 partnervalstis[1] kopējam dialogam un konsultācijām par politiskiem un ar drošību saistītiem jautājumiem.

Papildus iespējām diskutēt par aktuālajiem drošības jautājumiem, EAPC nodrošina partnervalstīm pastāvīgas konsultācijas un sadarbību ar NATO virknē jautājumu, tai skaitā krīžu vadība, bruņojuma kontrole, aizsardzības plānošana, starptautiskais terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatības ierobežošana, gaisa kontrole, civilmilitārā koordinācija, dabas katastrofu novēršana, aizsardzības sektora reformas u.c. Sadarbība iepriekšminētajās jomās EAPC ietvaros lielākoties notiek izmantojot konferences, seminārus, darba grupas, ekspertu sanāksmes. NATO praktiskā, divpusējā sadarbība ar partnervalstīm tiek nodrošināta izmantojot programmas „Partnerattiecības mieram” (Partnership for Peace, PfP) ietvaru.

Lai stiprinātu sadarbību, vairums partnervalstu ir izveidojušas diplomātiskās misijas NATO galvenajā mītnē Briselē, Beļģijā, kas ļauj uzturēt regulāru komunikāciju un sekmē konsultāciju procesu.

Ikdienā šī sadarbība tiek realizēta ekspertu, militāro pārstāvju un vēstnieku līmenī (vismaz reizi mēnesī). Augstāka līmeņa sanāksmes aizsardzības un ārlietu ministru, kā arī bruņoto spēku komandieru līmenī notiek reizi gadā. Atsevišķa EAPC darba sesija parasti notiek arī NATO galotņu sanāksmes laikā.

Partnerattiecības mieram

Programma „Partnerattiecības mieram” (Partnership for Peace, PfP) tika izveidota 1994. gada janvārī Briselē, Beļģijā, Ziemeļatlantijas padomes galotņu sanāksmē kā Ziemeļatlantijas sadarbības padomes (vēlāk EAPC) praktiskā NATO un partnervalstu divpusējās sadarbības dimensija. Programmas mērķis ir palielināt stabilitāti un drošību Eiropā, kā arī veidot apņemšanos īstenot NATO uzsvērtos demokrātijas principus, sadarbojoties ar individuālām partnervalstīm.   

1999. gadā Vašingtonā, ASV, pieņemtā NATO Stratēģiskā koncepcija ievērojami palielināja aizsāktās programmas nozīmi, definējot krīzes situāciju vadību un partnerattiecības kā daļu no Alianses fundamentāliem drošības uzdevumiem.

Saskaņā ar PfP Struktūras dokumentu un Eiroatlantijas Partnerības padomes (EAPC) dokumentiem, programma ir atvērta visiem Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) biedriem, kas spēj un vēlas dot ieguldījumu drošības stiprināšanā Eiroatlantiskajā reģionā. Visas PfP dalībnieces vienlaicīgi ir arī EAPC dalībvalstis, kas veido vispārējo pamatu sadarbībai starp NATO un tās partnervalstīm.

Jebkura valsts, kas vēlas pievienoties iniciatīvai „Partnerattiecības mieram”, vispirms tiek aicināta parakstīt Struktūras dokumentu. Papildus aprakstam par Partnerattiecību mērķiem tajā norādīti arī pamatprincipi, uz kuriem ir izveidota PfP. Ar parakstu valstis apstiprina savu politisko apņemšanos saglabāt demokrātisku sabiedrību un ievērot starptautisko likumu principus. Tās atkārtoti apstiprina savu apņemšanos godprātīgi izpildīt ANO hartas saistības un Universālās cilvēktiesību deklarācijas principus; atturēties no draudiem vai spēka lietošanas pret teritoriālo integritāti vai politiski neatkarīgu valsti; ievērot esošās robežas; un atrisināt strīdus mierīgā ceļā. Tās arī apstiprina savas saistības Helsinku Noslēguma dokumenta un visu sekojošo EDSO dokumentu ietvaros un apņemšanos izpildīt saistības, kuras tās ir uzņēmušās atbruņošanās un ieroču kontroles jomās.

Aktīvai dalībai programmā ir nozīmīga loma jaunu valstu iekļaušanā NATO attīstības procesā. Kopš PfP programmas dibināšanas 12 tās dalībnieces, tai skaitā arī Baltijas valstis, kļuvušas par NATO dalībvalstīm. 2009. gada vasarā PfP dalībvalstis ir dažādu valstu kopums (22), kas ietver Rietumeiropas valstis, bijušās Dienvidslāvijas un postpadomju telpas valstis[2]. Valstu vēlmes un prasības piedaloties programmā ir dažādas un katrai no tām ir iespējams izvēlēties sadarbības formu, kas ir atbilstošākā tās ambīcijām un spējām. Kopumā PfP iniciatīva piedāvā sadarbību un atbalstu vairāk kā 24 jomās, tai skaitā demokrātiska bruņoto spēku kontrole, cīņa pret terorismu, civilo ārkārtas situācijas plānošana, krīzes situāciju vadība, aizsardzības plānošana, valodu apmācība, militārā infrastruktūra. Dažas valstis ir demonstrējušas vēlmi nākotnē kļūt par NATO dalībvalstīm, savukārt pārējās vēlas attīstīt specifiskas sadarbības programmas bez intereses kļūt par NATO dalībvalsti nākotnē.

Valstis, kurām ir politiska vēlme un spējas padziļināt attiecības ar NATO, var piedalīties Individuālās partnerattiecību rīcības plānā (Individual Partnership Action Plan, IPAP). IPAP tika ieviests 2002. gadā NATO galotņu sanāksmē Prāgā. IPAP piedāvā PfP ietvaros saņemt papildus, individuālas konsultācijas un palīdzību aizsardzības un drošības sektora reformēšanai, kā arī skaidrāk definē partnervalsts sadarbības uzdevumus un prioritātes reformu procesā. Kopumā IPAP ietvaros sasniedzamie uzdevumi var tikt iedalīti šādās kategorijās – aizsardzība, drošība un militārie jautājumi, sabiedrības informēšana, zinātne un vide, civilo krīžu novēršanas plānošana, administratīvie, resursi. Šobrīd IPAP piedalās Armēnija, Azerbaidžāna, Gruzija, Kazahstāna, Moldova, kā arī Bosnija un Hercegovina, Melnkalne.

Ņemot vērā partnervalstu atbalstu NATO vadītajās operācijās, NATO PfP ietvaros ir papildus izstrādājis atsevišķu mehānismu – Plānošanas un pārskata procesu (Partnership for Peace Planning and Review Process, PARP), kura mērķis ir nodrošināt NATO un partnervalstu spēku savstarpējo savietojamību, tādejādi nodrošinot to sekmīgu sadarbību operāciju rajonos. Vienlaikus PARP arī palīdz partneriem attīstīt efektīvus, valstij izdevīgus un tās drošībai piemērotas militārās spējas.

Rīcības plāns dalībai NATO

Rīcības plāns dalībai NATO (Membership Action Plan, MAP) tika aizsākts 1999. gadā NATO galotņu sanāksmē Vašingtonā, ASV. MAP ir programma, kuras mērķis ir sniegt individuālas konsultācijas, palīdzību un praktisku atbalstu valstīm, kuras vēlas iestāties NATO.

Praksē MAP dalībvalstis iesniedz NATO ikgadēju nacionālo programmu par gatavošanos iespējamai dalībai NATO. Šī programma aptver politiskos, ekonomiskos, aizsardzības, resursu, drošības un juridiskos aspektus. Reizi gadā kandidātvalsts iesniedz NATO aizsardzības un ārlietu ministriem apvienoto progresa ziņojumu par MAP ietvaros realizētajām aktivitātēm.

Papildus tam notiek regulāras sanāksmes un darba grupas ar NATO civilajiem un militārajiem ekspertiem par politiskiem, tehniskiem un militāriem jautājumiem. Tāpat reizi gadā tiek organizēta Ziemeļatlantijas padomes sanāksme, kuras laikā tiek analizēts līdzšinējais progress, sevišķu uzmanību pievēršot aizsardzības plānošanai.

MAP izveide balstīta uz NATO pieredzi, kas tika gūta sarunās par Čehijas, Ungārijas un Polijas pievienošanos NATO. Dalība MAP ļāva atbilstoši sagatavoties dalībai NATO arī septiņām valstīm - Bulgārijai, Igaunijai, Latvijai, Lietuvai, Rumānijai, Slovākijai un Slovēnijai, kas pievienojās NATO 2004. gadā un divām jaunākajām dalībvalstīm - Albānijai un Horvātijai, kas pievienojās NATO 2009. gadā.

Lai arī dalība MAP ir būtisks solis potenciālās kandidātvalsts centienos kļūt par NATO dalībvalsti, tas negarantē uzņemšanu NATO. Šobrīd vienīgā MAP dalībvalsts ir Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija. NATO ir vienojusies, ka tā varētu kļūt par NATO dalībvalsti pēc savstarpēji pieņemamas vienošanās par valsts nosaukumu panākšanas ar Grieķiju.

NATO – Gruzijas komisija

Īstenojot NATO galotņu sanāksmē Bukarestē, Rumānijā, pausto apņemšanos par NATO sadarbības intensificēšanu ar Gruziju un reaģējot uz Krievijas – Gruzijas militāro konfliktu, 2008. gada 19.augustā, NATO ārlietu ministru tikšanās laikā tika pieņemts lēmums par NATO – Gruzijas komisijas (NATO – Georgia Commission – NGC) izveidi. Komisija oficiāli tika atklāta 2008.gada 15.septembrī Tbilisi.

Komisijas mērķis ir intensificēt politisko dialogu dažādos līmeņos, pārraudzīt un atbalstīt Gruzijas politiskās, ekonomiskās un aizsardzības sektora reformas, kā arī sniegt praktisku atbalstu pēc konflikta ar Krieviju, kā arī turpmākajai integrācijai NATO.

NGC ietvaros pēc nepieciešamības tiek organizētas tikšanās ārlietu ministru, aizsardzības ministru, bruņoto spēku komandieru, valsts vadītāju, kā arī ekspertu līmenī. Savukārt regulāri komisijā tiekas dalībvalstu militārie pārstāvji un vēstnieki.

Saskaņā ar NATO ārlietu ministru sanāksmes lēmumu 2008. gada 2. – 3. decembrī NGC tika pielāgota Gruzijas Ikgadējās nacionālās programmas izpildes pārraudzīšanai. Plānots, ka Ikgadējā nacionālā programma aizstās Individuālo partnerības sadarbības plānu (Individual Partnership Action Plan), kas vadīja NATO – Gruzijas sadarbību kopš 2004. gada.

NATO kontaktvalstis

NATO sadarbība ar partneriem neaprobežojas tikai ar sadarbību formālos partnerības mehānismos.[3] Ārpus šiem sadarbības mehānismiem NATO, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, sadarbojas ar vairākām valstīm, tai skaitā Austrāliju, Dienvidkoreju, Japānu un Jaunzēlandi. Ģeogrāfiski šīs valstis atrodas tālu ārpus transatlantiskā reģiona, taču šīs valstis ar NATO vieno kopīgas vērtības, līdzīgi stratēģiskie apsvērumi, piemēram, starptautiskā terorisma apkarošana, nepieciešamība sadarboties NATO vadīto operāciju rajonos un/vai vēlme padziļināt attiecības bez papildus birokrātisko struktūru veidošanas. Visas kopā tās tiek dēvētas par NATO globālajiem partneriem vai kontaktvalstīm (contact countries).

Būtisks solis sadarbībai ar visiem NATO partneriem bija 2006. gadā Rīgā, NATO galotņu sanāksmē, panāktā vienošanās par operacionālās dimensijas pastiprināšanu. Šis lēmums turpmāk ļāva NATO kontaktvalstīm iesaistīties visās sadarbības aktivitātēs, kas līdz tam bija pieejamas tikai formālo NATO partnerības mehānismu dalībniecēm.

Šobrīd praktiskā sadarbība tiek noteikta Ikgadējā darba programmā (Annual work programme). Tajā tiek iekļauta virkne aktivitāšu, sākot ar kopējām mācībām un operācijām līdz pat valodu apmācībai un informācijas apmaiņai.

2008. gadā NATO galotņu sanāksmē Bukarestē, Rumānijā, tika definēti NATO mērķi sadarbībai ar kontaktvalstīm – atbalsts starptautiskajās operācijās, sadarbība drošības jomā, uzlabota izpratne par kopējām drošības interesēm un demokrātijas principiem.

Politiskā dialoga stiprināšanai notiek Ziemeļatlantijas padomes tikšanās ar kontaktvalstu atbildīgajiem ministriem, augsta līmeņa sarunas, kā arī tikšanās ar vēstniekiem.

NATO – Krievijas padome

Pēc Aukstā kara beigām NATO uzsāk formālus kontaktus ar Krieviju 1991. gadā Ziemeļatlantijas Sadarbības padomes (vēlāk tā tika pārveidota par Eiroatlantijas Sadarbības padomi) ietvaros. Šī sadarbība tika vēl vairāk pastiprināta līdz ar programmas „Partnerattiecības mieram” izveidi un Krievijas iekļaušanos tajā 1994. gadā.

Sadarbībai attīstoties, 1997. gadā NATO galotņu sanāksmē Parīzē, Francijā, abas puses parakstīja „Pamataktu par savstarpējām attiecībām, sadarbību un drošību”, kurš iezīmēja jaunu posmu NATO – Krievijas attiecībās, apliecinot konfrontācijas politikas aizvietošanu ar vēlmi sadarboties kopēju drošības jautājumu risināšanā.

Pēc Pamatakta parakstīšanas tika izveidota NATO – Krievijas Apvienotā pastāvīgā padome (Permanent Joint Council, PJC ), kas regulāri tikās vēstnieku, militāro pārstāvju līmenī, štābu un bruņoto spēku komandieru, kā arī aizsardzības un ārlietu ministru līmenī. Papildus tam Krievija atvēra savu misiju NATO, bet NATO izveidoja Informācijas biroju Maskavā. Vienlaikus abu pušu politiskās konsultācijas un praktiskā sadarbība turpinājās arī Eiroatlantijas sadarbības padomes un programmas „Partnerattiecības mieram” ietvaros.

2002. gada 28. maijā NATO galotņu sanāksmē Romā, Itālijā, abu pušu sadarbība tika institucionalizēta, izveidojot jaunu divpusēju partnerības mehānismu, NATO – Krievijas padomi (NATO – Russia Council, NRC) Atšķirībā no PJC, NRC sanāksmēs NATO dalībvalstis un Krievija tiekas kā vienlīdzīgi partneri.

NRC darba grupu sanāksmes notiek regulāri vēstnieku, militāro pārstāvju līmenī, bruņoto spēku komandieru, aizsardzības un ārlietu ministru līmenī. Vismaz divas reizes mēnesī notiek arī NRC Sagatavošanas komitejas (Preparatory Committee), kas pārrauga NRC ekspertu un zemāka līmeņa darba grupu, komiteju aktivitātes un sagatavo materiālus vēstnieku diskusijām.

Katru gadu NATO un Krievija vienojas par ikgadējo darba programmu. Galvenās sadarbības jomas jau tradicionāli ir terorisma apkarošana, sadarbība militārā jomā, Afganistānas un Centrālāzijas valstu personāla apmācība narkotiku apkarošanā, aizsardzība pret ballistisko raķešu uzbrukumiem operāciju rajonos (theatre missile defence), krīžu vadība un masu iznīcināšanas ieroču izplatības ierobežošana, Krievijas militārpersonu integrēšana civilajā sektorā pēc dienesta beigām, nemilitāro kravu transports NATO spēku atbalstam Afganistānā. Papildus tam NATO ar Krieviju sadarbojas gaisa telpas kontrolē, civilo ārkārtas situāciju novēršanas plānošanā, vides aizsardzībā un sadarbībā zinātnes jomā. NRC ietvaros ir tikuši un tiek apspriesti arī jautājumi par aktuāliem Eiroatlantiskā reģiona drošības jautājumiem, tai skaitā par drošības situāciju Balkānos, Afganistānā, Gruzijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Centrālāzijā, Vidējos Austrumos, Irākā, kā arī NATO transformāciju, enerģētisko drošību un pretraķešu aizsardzību. Vairākos gadījumos politiskais dialogs ir ļāvis vienoties par kopīgu pozīciju – robežu kontrole Balkānos (2003.), aizsardzības sektora reformas Bosnijā un Hercegovinā (2003.).

Pēc Krievijas – Gruzijas militārā konflikta 2008. gada augustā NATO ievērojami sašaurināja sadarbību ar Krieviju, saglabājot sadarbību tikai NATO būtiskākajos jautājumos, kas saistīti ar operāciju Afganistānā, terorisma un narkotiku apkarošanu, glābšanas darbiem. NATO galotņu sanāksmē Strasbūrā/Kēlā, Francijā/Vācijā, tika pieņemts lēmums atjaunot arī augsta līmeņa NRC darbību, vienlaikus izvērtējot iespējas uzlabot līdzšinējo NRC darbību.

 

Reaģējot uz Krievijas rīcību Ukrainā un Krimas anektēšanu, NATO 2014. gada 1. aprīlī ārlietu ministri  nolēma apturēt visu praktisko civilo un militāro sadarbību ar Krieviju, vienlaikus saglabājot politiskās konsultācijas iespējas. NATO, respektējot Ukrainas teritoriālu integritāti, nav atzinusi Krievijas nelikumīgās darbības, anektējot Krimu Krievijas sastāvā. Ar plašāku NATO nostāju un pieņemtajiem paziņojumiem attiecībā uz Ukrainas krīzi var iepazīties sekojošā interneta vietnē:

http://www.nato.int/cps/en/natolive/events_107755.htm

 

NATO-Ukrainas komisija

NATO – Ukrainas komisija (NATO-Ukraine Commission – NUC ) tika izveidota 1997. gadā saskaņā ar NATO-Ukrainas hartu par Īpašās partnerības programmu (Distinctive Partnership).[4] NUC ietvaros tiek attīstītas NATO un Ukrainas attiecības un uzlabota sadarbība. NUC kalpo arī kā konsultāciju forums starp sabiedrotajiem un Ukrainu drošības jautājumos. NUC mērķis ir nodrošināt hartas prasību izpildi, izvērtēt NATO-Ukrainas attiecības, plānot turpmākas sadarbības aktivitātes un ieteikt veidus kā uzlabot Alianses un Ukrainas sadarbību.

NUC ietvaros notiek NATO-Ukrainas konsultācijas par tādiem drošības un aizsardzības jautājumiem kā situācija un starptautiskās operācijas Afganistānā, Balkānos un Irākā, cīņa pret terorismu u.c.

2008. gada decembrī NATO ārlietu ministri nolēma intensificēt NATO un Ukrainas sadarbību, uzsākot Ikgadējās nacionālās programmas (Annual National Programme) procesu ar Ukrainu, kas sniedz konstruktīvu sadarbības ietvaru demokrātijas un aizsardzības reformas stiprināšanā Ukrainā, kā arī atbalsta Ukrainas centienus NATO.

NATO-Ukrainas komisijas darbā piedalās visas NATO dalībvalstis un Ukraina. Regulāras sanāksmes notiek valstu vēstnieku un militāro pārstāvju līmenī, kā arī ārlietu un aizsardzības ministru un bruņoto spēku štāba priekšnieku līmenī. Retāk notiek arī valstu un valdību vadītāju sanāksmes. NUC priekšsēdētājs ir NATO ģenerālsekretārs.

Sanāksmes ar Ukrainu notiek arī ekspertu Militārās komitejas un Politiskās komitejas darba ietvaros. NUC darbu atbalsta arī Apvienotā aizsardzības reformas darba grupa (Joint Working Group on Defence Reform), kuras mērķis ir veicināt un atbalstīt civil-militāro sadarbību, demokrātijas kontroli pār bruņotajiem spēkiem, aizsardzības plānošanu, aizsardzības stratēģijas un nacionālās drošības koncepciju izstrādi. Vienlaikus darba grupa arī sniedz institucionālo pamatu Ukrainas institūciju sadarbībai ar NATO dalībvalstu ministrijām un aģentūrām, kas ir iesaistītas Ukrainas drošības un aizsardzības sektora reformās. Ziemeļvalstu un Baltijas valstu reģionālās aizsardzības sadarbības iniciatīvas ietvaros lielu ieguldījumu Profesionālās attīstības programmā Ukrainā sniedz arī Latvija.

NATO Vidusjūras dialogs

NATO Vidusjūras dialogs (Mediterranean Dialogue, MD) ir forums politiskām konsultācijām un praktiskai sadarbībai. Tas tika izveidots 1994. gadā, un tajā piedalās septiņas valstis – Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Maroka, Mauritānija un Tunisija. Stambulas un Rīgas NATO samitos tika nolemts sadarbību paplašināt, atverot vairākus Partnerattiecības mieram programmas (PfP) partnerības instrumentus, kā arī līdzsvarot politisko dialogu ar praktisko sadarbību, kura šajā sadarbības formātā ir noteicošā.

Kopumā MD dialogam ir trīs galvenie mērķi - (1) sniegt ieguldījumu reģionālajā drošībā un stabilitātē, (2) veicināt savstarpējo uzticēšanos, (3) uzlabot izpratni par NATO MD valstīs. Tas pasiptrina un papildina citu starptautisko organizāciju (ES un EDSO) centienus stiprināt mieru un stabilitāti reģionā.

Informācijas apmaiņa vēsturiski ir bijusi Dialoga centrā un ir realizēta caur Vidusjūras Sadarbības grupu – forumu, kas tika radīts 1997. gadā, NATO galotņu tikšanās laikā, Madridē, Spānijā. Lielākoties diskusijas notiek divpusēji, retāk piedaloties visām septiņām dialoga valstīm. Šobrīd daudzpusējs NATO un MD valstu politiskais dialogs ir apstājies sakarā ar politisko un drošības situāciju reģionā.

Pēc nepieciešamības MD tiek organizētas tikšanās arī ekspertu, vēstnieku, ārlietu ministru, aizsardzības ministru, bruņoto spēku komandieru, valsts vadītāju līmenī. Papildus tam politisko konsultāciju ietvaros notiek arī NATO augstāko amatpersonu, tai skaitā NATO ģenerālsekretāra vizītes MD valstīs, kuru laikā notiek viedokļu apmaiņa par specifiskiem uzdevumiem un turpmākajām prioritātēm. Lai pastiprinātu politisko dialogu un praktisko sadarbību ar MD valstīm, 2007. gadā tika pieņemts lēmums par MD Atlantijas Politikas konsultatīvās grupas izveidi, savukārt Bukarestes NATO samita deklarācija ietvēra apņemšanos padziļināt sakaru koordināciju (liaison arrangements).

Stambulas sadarbības iniciatīva

Stambulas sadarbības iniciatīva (Istanbul Cooperation Initiative, ICI) tika uzsākta 2004. gadā NATO galotņu sanāksmē Stambulā, Turcijā.

Šobrīd ICI piedalās četras valstis - Bahreina, Katara, Kuveita un Apvienotie Arābu Emirāti. Interesi par dalību iniciatīvā izrādījušas arī Saūdu Arābija.

ICI mērķis ir, izmantojot divpusēju sadarbību ar Vidējo Austrumu valstīm, veicināt reģionālo un globālo stabilitāti.  

Kopumā NATO piedāvā ICI dalībvalstīm uz divpusēju attiecību pamata attīstīt aktivitātes sešās galvenajās jomās:

(1) padomi/konsultācijas aizsardzības sektora reformā, aizsardzības budžeta sakārtošanā, aizsardzības plānošanā un civilmilitārajās attiecībās;

(2) savstarpēja militārā sadarbība, tai skaitā atsevišķās (arī PfP un NATO) militārās mācībās un tāda apmācība, treniņi, kas varētu palielināt dalībvalstu spēju sadarboties ar NATO spēkiem, NATO vadītā militārā operācijā;

(3) terorisma apkarošana, tai skaitā izlūkdienestu informācijas apmaiņa;

(4) masu iznīcināšanas ieroču un to pārvietošanas līdzekļu izplatības ierobežošana;

(5) robežu drošības palielināšana saistībā ar terorisma apkarošanu, ieroču, narkotiku un cilvēku nelegālas pārvietošanas novēršana;

(6) civilo krīžu novēršanas plānošana, tai skaitā piedaloties kursos un mācībās par palīdzības sniegšanu dabas katastrofas gadījumos.

Lai sekmētu sadarbību, ICI ietvaros ir izveidota arī Stambulas sadarbības iniciatīvas grupa, kurā ietilpst NATO dalībvalstu politiskie padomnieki. Grupa attīsta praktiskās sadarbības aktivitātes, kā arī novēro to īstenošanu un ziņo par sasniegto NATO Vecāko amatpersonu politiskajai komitejai vai Ziemeļatlantijas padomei. Tāpat Stambulas sadarbības iniciatīvas grupa sadarbojas ar ICI dalībvalstīm to individuālo darbības plānu izstrādē un novēro plāna izpildi.

Informācija aktualizēta 2014.gada 9.maijā.


[1] EAPC ne-NATO valstis: Eiropa – Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Gruzija, Īrija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Maķedonija, Malta, Melnkalne,  Moldova, Serbija, Somija, Šveice, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Ukraina, Uzbekistāna, Zviedrija.

[2] Šobrīd Pfp programmā piedalās 12 postpadomju telpas valstis - Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Kazahstāna, Kirghizstāna, Moldova, Krievija, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Ukraina, Uzbekistāna; četras bijušās Dienvidslāvijas valstis – Bosnija un Hercegovina, Maķedonija, Melnkalne, Serbija; piecas ES valstis – Austrija, Īrija, Malta, Somija, Zviedrija.

[3] Eiroatlantijas sadarbības padome, Partnerattiecības mieram, Vidusjūras dialogs, Stambulas sadarbības iniciatīva, NATO – Krievijas padome, NATO – Ukrainas komisija, NATO – Gruzijas komisija.

[4] NATO-Ukrainas harta par Distinctive Partnership tika parakstīta 1997. gada 9. jūlijā Madridē, Spānijā.

Aktuālās saites
© LR Aizsardzības ministrija, 2008 Adrese: Kr.Valdemāra ielā 10/12, Rīgā, LV – 1473 E-pasts: kanceleja@mod.gov.lv