Aktualitātes|Ministrija|Par aizsardzības nozari|NATO|Eiropas Savienība|UZŅĒMĒJIEM|Saites|Kontakti
Resursi un rīki
Fotogalerija
Normatīvie akti un attīstības plānošanas dokumenti
NATO iepirkumi
Iepirkumi
Līgumi
Amatpersonu atalgojuma datu bāze
Vakances
Kā kļūt par karavīru
Nosūtīt vēstuli
Iepirkumi RSS
Ziņas RSS
Meklēšana
Tavai drošībai
Saistītās iestādes
Jaunsardzes un informācijas centrs
Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra
Latvijas Kara muzejs
Militārās izlūkošanas un drošības dienests
Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centrs
Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcija
Aizsardzības ministrija / NATO / NATO vēsture
NATO vēsture

Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (North Atlantic Treaty Organization, NATO) 1949.gada 4.aprīli izveidoja ASV, Kanāda un desmit Eiropas valstis (Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Francija, Islande, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija un Portugāle). NATO izveides mērķis bija ar kolektīvās aizsardzības mehānisma palīdzību atturēt un vajadzības gadījumā arī atvairīt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) uzbrukumu pret kādu no NATO dalībvalstīm. Lai to sekmētu, jau NATO dibināšanas brīdī tika iestrādāts kolektīvās aizsardzības mehānisms (Vašingtonas līguma 5.pants). Tas nosaka, ka bruņots uzbrukums pret vienu vai vairākām NATO valstīm tiek traktēts kā uzbrukums visām dalībvalstīm. Drošības un miera atjaunošanai transatlantiskajā reģionā dalībvalstis var izšķirties pielietot jebkādus līdzekļus, tai skaitā militāru spēku. [1]

 

Turpmākajos Aukstā kara gados NATO dalībvalstu loku 1952.gadā paplašināja Grieķija un Turcija. 1955.gadā aliansei pievienojās Vācijas Federatīvā Republika (VFR). 1982.gadā aliansei pievienojās Spānija.

 

1991.gadā Romas samita laikā ASV ierosināja sākt pārveidot NATO spēkus, padarot tos kompaktākus, ar augstāku mobilitāti un ātru reaģēšanas spēju. Pēc PSRS sabrukuma bija zudusi nepieciešamība pēc „vecā tipa” smagnējiem bruņotajiem spēkiem, kas spētu aizsargāt NATO valstis no plaša mēroga militārās invāzijas.

 

1997.gadā NATO samitā Madridē tika pieņemts nozīmīgs lēmums paplašināt NATO Austrumu virzienā. Pirmās valstis, kas pievienojās NATO pēc PSRS sabrukuma, bija Čehija, Polija un Ungārija 1999.gadā.

 

Pēc teroristu uzbrukuma ASV 2001.gada 11.septembrī, 2002.gadā NATO izstrādāja pretterorisma rīcības plānu un Prāgas samitā lēma par NATO reaģēšanas spēku izveidi, lai organizācija varētu efektīvi reaģēt uz apdraudējumiem un krīzes situācijām jebkurā pasaules vietā. Efektīvāka tika padarīta arī NATO militārā komandstruktūra.

 

2002.gadā NATO samitā Prāgā uzsākt sarunas par pievienošanos NATO tika uzaicinātas vēl 7 valstis - Bulgārija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Rumānija, Slovākija un Slovēnija. Šis process noslēdzās 2004.gadā ar minēto valstu uzņemšanu organizācijā.

 

NATO samitā Stambulā, kas notika 2004.gadā, tika turpināts Prāgā aizsāktais transformācijas process, stiprinot NATO spēku operacionālās spējas cīņā ar jaunajiem draudiem.

 

2006.gadā NATO samits notika Rīgā. Šajā samitā pirmo reizi NATO sāka nopietni pievērsties vēl vienam no jaunajiem draudiem – enerģētikas drošībai. Tam par iemeslu bija nesen piedzīvotais Krievijas-Ukrainas „gāzes karš”. Rīgas samita laikā NATO ģenerālsekretārs nāca klajā arī ar paziņojumu, ka NATO reaģēšanas spēku izveide ir pilnībā pabeigta.

 

2008.gada Bukarestes samitā Bosnija-Hercegovina un Melnkalne tika uzaicinātas uzsākt Intensīvo dialogu, lai pievienotos NATO. Šajā samitā tika nolemts, ka Gruzija un Ukraina, kas jau ir iesaistījušās Intensīvajā dialogā (Ukraina 2005.gadā un Gruzija 2006.gadā), tiks uzņemtas NATO sastāvā, līdzko valstis būs izpildījušas visus nepieciešamos priekšnosacījumus. Bukarestes samitā NATO valstis lēma, ka Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija varēs pievienoties aliansei, līdz ko tā kopā ar Grieķiju būs atrisinājusi strīdīgo jautājumu par tās nosaukumu.

 

Albānija un Horvātija, kas 2008.gada NATO samitā Bukarestē tika uzaicinātas pievienoties organizācijai, oficiāli kļuva par dalībvalstīm 2009.gada aprīlī.

 

2009.gada NATO samitā Francijas un Vācijas robežpilsētās Strasbūrā un Kēlā tika atzīmēta alianses sešdesmitā gadadiena. Samitā valstu un valdību vadītāji no jauna vienojās par alianses nedalāmības principu, pamatprincipu un kopīgo vērtību ievērošanu, tālākas transformācijas nepieciešamību un atvērto durvju politikas īstenošanu. Albānija un Horvātija pēc uzaicinājuma pievienoties NATO Bukarestes samitā oficiāli kļuva par NATO dalībvalstīm. Samitā laikā tika apsveikts Francijas lēmums par pilnīgu atgriešanos alianses militārajās struktūrās.

 

2010.gada novembrī Lisabonā notika NATO samits, kurā valstis apstiprināja alianses jauno Stratēģisko koncepciju [2], kas garantē visu dalībvalstu vienādu aizsardzību 5.panta ietvaros. Dalībvalstis vienojās par jauna operācijas posma uzsākšanu Afganistānā 2011.gadā, kas paredz pakāpenisku varas un atbildības nodošanu afgāņiem; NATO pretraķešu aizsardzības sistēmas attīstīšanu Eiropā. Samitā tika runāts par NATO un Krievijas attiecībām, redzot Krieviju kā NATO stratēģisko partneri dažādu apdraudējumu mazināšanā, piemēram, sadarbība Eiropas teritorijas aizsardzībā no ballistisko raķešu uzbrukumiem. Jaunā stratēģiskā koncepcija arī nosaka draudus, ar kuriem alianse saskaras mūsdienu drošības vidē, piemēram, ballistisko raķešu un kodolieroču izplatīšana, terorisms, kiberuzbrukumi un vispārējas vides problēmas. [3]

 

2012.gada 20.–21.maijā Čikāgā norisinājās NATO samits, kura galvenais uzdevums bija turpināt 2010.gadā Lisabonas samitā uzsāktās iniciatīvas, īstenojot Lisabonā apstiprināto alianses politiku un turpinot stiprināt transatlantisko saikni. Galvenie diskusiju temati un rezultāti tika panākti jautājumos par Alianses saistībām Afganistānā un iziešanas stratēģiju, Alianses spēju attīstību un nodrošināšanu, galveno uzsvaru liekot uz „viedo aizsardzību”, kas veicina efektīvāku aizsardzības budžetu un resursu izmantošanu. Kā arī tika apstiprināts jau Lisabonas samita laikā pieņemtais lēmums attīstīt NATO pretraķešu aizsardzības sistēmas Eiropā. [4]

 

[1Ziemeļatlantijas līgums (NATO dibināšanas līgums)

[2] Stratēģiskā koncepcija

[3] Lisabonas samita deklarācija

[4Čikāgas samita deklarācija

 

 

 

 

 

 

 

Aktuālās saites
© LR Aizsardzības ministrija, 2008 Adrese: Kr.Valdemāra ielā 10/12, Rīgā, LV – 1473 E-pasts: kanceleja@mod.gov.lv