Civilā aizsardzība

2016. gada jūlijā Varšavā, Polijā, 27. NATO valstu un valdību vadītāju samita laikā tika panākta vienošanās turpināt uzlabot dalībvalstu civilo un militāro noturību, kā arī sasniegt NATO 7 civilā sektora noturības pamatprasības. NATO civilo noturības spēju attīstība ir daļa no valstu aizsardzības mērķu īstenošanas, tādēļ nepieciešams nodrošināt visaptverošu pieeju šo pamatprasību īstenošanai. 

Civilās aizsardzības sistēma ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa, kuru veido valsts un pašvaldību institūcijas, juridiskās un fiziskās personas, kam normatīvajos aktos noteiktas tiesības, uzdevumi un atbildība civilās aizsardzības jomā. Lai īstenotu un sekmētu valsts aizsardzības sistēmas funkcionēšanu, nepieciešams attīstīt civilmilitāro sadarbību, nodrošinot civilo un militāro institūciju savstarpēju koordināciju, resursu koordinēšanu un spēju harmonizāciju. 

Līdz ar to nepieciešams attīstīt un īstenot civilās aizsardzības sistēmu atbilstoši katrai institūcijai normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei šādās jomās:
1.    Katastrofu pārvaldīšanas koordinēšana, ietverot nepieciešamo resursu apzināšanu, risku novērtēšanas procesa īstenošanu, pasākumu
plānošanu pirmskrīzes, krīzes un pēckrīzes periodā, kā arī attīstības plānošanas dokumentu sabiedrības drošības un aizsardzības jomā izstrādāšanu un aktualizēšanu;
2.    Mācību īstenošana un dalība mācībās ar mērķi pilnveidot civilmilitāro sadarbību krīzes pārvarēšanas, reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumos;
3.    Gatavības (preventīvo) pasākumu pilnveidošana, piemēram, agrīnas brīdināšanas sistēmu modernizēšana, savlaicīga valsts materiālo rezervju plānošana un iegāde, vienota brīvprātīgo sagatavošanas un iesaistīšanas mehānismu izveide, sniedzot atbalstu valsts un pašvaldību institūcijām.”

Ņemot vērā citu valstu praksi, kā arī militāro konfliktu raksturu, nepieciešams apsvērt iespēju  noteikt publisku patvērumu zonas , lai savlaicīgi nodrošinātu spēju valsts iedzīvotājiem atrast un sasniegt drošas vietas. Tāpat jāizvērtē iespēja un nepieciešamība veikt citas darbības, kas ļautu savlaicīgi pielāgot publisko infrastruktūru krīzes situāciju pārvarēšanai.

Jāveicina apziņa, ka valsts pārvaldes institūcijām nav ekskluzīvu iespēju nodrošināt visu valsts iedzīvotāju aizsardzību krīzes vai kara pirmajās stundās vai pat dienās. Tas nozīmē valsts iedzīvotāju atbildību par sevi, savām ģimenēm un tuviniekiem sākotnējā krīzes vai kara posmā. Valsts atbildība ir piedāvāt sabiedrībai konkrētus pašorganizēšanās modeļus, lai iedzīvotāji zinātu un spētu rīkoties atbilstoši savai pārliecībai, taču iedzīvotāju galvenais uzdevums ir spēt pašorganizēties un pārvarēt atsevišķus krīzes vai kara posmus.

Ne mazāk svarīga ir brīvprātīga vēlme iesaistīties valsts aizsardzībā, veicot civilās aizsardzības aktivitātes un pildot atsevišķas funkcijas. Jāizvērtē iespēja nodrošināt interesentiem brīvprātīgu iesaisti, piemēram, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā brīvprātīgā ugunsdzēsēja statusā.