Neatkarības deklarācijas pieņemšana, barikādes (1990–1991)

Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas (1990. gada 4. maijā) aktivizējās Latvijas neatkarības pretinieki. Viens no šādiem spēkiem bija Latvijas teritorijā dislocētās PSRS karaspēka vienības un to komandējošais sastāvs, virsnieki un karaskolu kursanti. Viens no pirmajiem pret Latvijas neatkarību vērstajiem pasākumiem, kurā tiešā veidā bija iesaistītas militārpersonas, norisinājās 1990. gada 15. maijā pie Latvijas Republikas Augstākās Padomes ēkas (tag. Saeimas nama). Lielā skaitā tajā piedalījās civilapģērbā ģērbti padomju armijas karaskolu kursanti un virsnieki. Agresīvi noskaņotais pūlis centās ielauzties Augstākās Padomes ēkā, kad tur noritēja kārtējā plenārsēde. Šo mēģinājumu izjauca Rīgas OMON (Otrjad miļiciji osobovo naznačenija – milicijas īpašo uzdevumu vienība) ierašanās, kas ar stekiem izgaiņāja iebrucējus. Šoreiz OMON kaujinieki jeb „omonieši” vēl nostājās Latvijas valstiskuma pusē. 

1990. gada rudenī un ziemā padomju militārpersonu aktivitātes pastiprinājās. Rīgā centrālajās ielās izbrauca bruņoti automobiļi un cita kaujas tehnika, pār pilsētu zemā lidojumā slīdēja kara helikopteri – padomju militāristi demonstrēja savu spēku un dažkārt to arī izmantoja. Piemēram, Liepājā padomju jūrnieki, izmantojot bruņutransportierus, apsargāja Liepājas centrā esošo Ļeņina pieminekli, lai nepieļautu, ka tiek realizēts pašvaldības lēmums par pieminekļa nojaukšanu. 

1990. gada 14. novembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu pārtraukt Latvijā dislocētā PSRS karaspēka materiālo apgādi. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jau 1990. gada 15. maijā bija izveidota vēl viena politiskā organizācija, kura par savu mērķi uzskatīja cīņu pret Latvijas neatkarību – PSRS un LPSR konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizsardzības komiteja. Komitejas izveidošanas iniciators bija un tās darbību koordinēja A.Rubika vadītā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomiteja. 1990. gada nogalē šī organizācija pārtapa par Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju. Komitejas darbība bija cieši saistīta ar PSRS Valsts drošības komiteju, Padomju armijas Baltijas kara apgabala vadību un OMON, kas kopš 1990. gada septembra atteicās pakļauties Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai un ar ieročiem rokās sistemātiski iesaistījās vardarbīgās akcijās pret Latvijas neatkarību un Latvijas pilsoņiem. Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja nosūtīja uz Maskavu aicinājumu PSRS prezidentam M.Gorbačovam ieviest Latvijā tiešo prezidenta pārvaldi. 

1991. gada janvārī centrālā vara Maskavā uzsāka militāra rakstura akcijas, lai atjaunotu savu ietekmi Baltijas republikās. Naktī no 12. uz 13.janvāri padomju armijas daļas un speciālās nozīmes vienības uzbruka neapbruņotiem cilvēkiem pie Lietuvas televīzijas torņa Viļņā, nogalinot 14 un ievainojot 110 civiliedzīvotājus.

13. janvārī Latvijas Tautas frontes sarīkotajā protesta manifestācijā Rīgā, Daugavmalā, sapulcējās ap 500 000 cilvēku, lai izteiktu savu atbalstu lietuviešiem un paustu gatavību turpināt uzsākto valsts neatkarības atjaunošanas ceļu. Dienas laikā ap svarīgākajām valsts un sabiedriskajām ēkām sāka celt barikādes, ielas un pieejas ēkām nobloķēja ar lieljaudas tehniku. Mierīgie iedzīvotāji stājās uz barikādēm, parādot pasaulei gatavību ziedot savu dzīvību, aizstāvot Latvijas valsts neatkarību.

Tā kā lielākā daļa nozīmīgo ēku atradās Vecrīgā, tās teritorija kļuva par centrālo barikāžu aizstāvju pulcēšanās vietu. Šaurās ieliņas nobloķēja ar smago tehniku un betona bluķiem, atstājot šauras ejas, pa kurām pārvietoties. Ir zināmi nostāsti par Baltijas kara apgabala komandiera ģenerāļa F.Kuzmina atbildi uz jautājumu, kāpēc viņš nav devis pavēli armijai doties pārņemt savā kontrolē Vecrīgu, – viņš barikāžu aizstāvju spēku bija salīdzinājis ar trim divīzijām, paredzot milzīgus cilvēku zaudējumus, ja būtu sākušās sadursmes starp armiju un barikāžu aizstāvjiem. Bet to padomju varas atbalstītāji nevarēja atļauties, jo notikumi Viļņā un Rīgā bija izraisījuši plašu interesi rietumu valstīs.

1991. gada janvāra notikumu hronika

1. janvāris – Rīgas OMON pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas rīkojuma ieņem Preses namu.

4. janvāris – Rīgā ierodas PSRS Iekšlietu ministrijas pārstāvju grupa ģenerālleitnanta V.Solodkova vadībā, šīs grupas uzdevums – nepieļaut pretpadomju aktivitātes Latvijā.

7. janvāris – PSRS aizsardzības ministrs D.Jazovs izdod pavēli nosūtīt uz Latviju, Lietuvu un Igauniju desanta karaspēka vienības, lai nodrošinātu ikgadējo iesaukumu PSRS bruņotajos spēkos.

8. janvāris – Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem lēmumu „Par PSRS bruņoto spēku vienību nelikumīgu ievešanu Latvijā”.

9. janvāris – ASV valdība sniedz paziņojumu, kurā nosoda PSRS bruņoto spēku papildkontingenta ievešanu Baltijas valstīs.

10. janvāris – PSRS vadītājs M.Gorbačovs nosūta aicinājumu Lietuvas Republikas parlamentam atcelt visus jaunpieņemtos konstitūcijas aktus.

Rīgā notiek nesankcionēts Interfrontes mītiņš, kurā tiek izvirzīta prasība atkāpties I.Godmaņa vadītajai valdībai. Mītiņā piedalās ap 10 000 cilvēku, pēc mītiņa notiek mēģinājums ielauzties Ministru Padomes ēkā.

11. janvāris – Rīgā, Esplanādes laukumā, notiek Latviešu sieviešu līgas protesta mītiņš pret Latvijas jauniešu iesaukšanu okupācijas karaspēkā. Mītiņā piedalās ap 6000 cilvēku.

12. janvāris – Latvijas Tautas fronte izsludina Vislatvijas manifestāciju nākamajā dienā, lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību.

Krievijas PFSR Augstākās padomes prezidijs aicina PSRS valdību izvest karaspēka papildkontingenta daļas no Baltijas valstīm.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs un Ministru Padomes priekšsēdētājs I.Godmanis Maskavā tiekas ar M.Gorbačovu, kurš apsola Rīgā nelietot bruņotu spēku.

13. janvāris – naktī padomju tanki ielenc Lietuvas Republikas Augstākās Padomes ēku Viļņā, ieņem Lietuvas TV, radio, telegrāfu. Nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēku.

Plkst. 4:45 – D.Īvāns radiouzrunā aicina cilvēkus pulcēties Doma laukumā un paziņo par notikumiem Lietuvā.

Plkst. 14:00 – Rīgā, 11. novembra krastmalā, notiek Vislatvijas manifestācija, kurā piedalās ap 500 000 cilvēku. Pēc manifestācijas sākas barikāžu veidošana Vecrīgā, Zaķusalā un pie svarīgākajiem objektiem Rīgā. Tiek izveidots Aizsardzības štābs (priekšnieks – A.Krastiņš, vietnieki – O.Kostanda un T.Jundzis).

Krievijas PFSR Augstākās padomes priekšsēdētājs B.Jeļcins paraksta aicinājumu no Krievijas Federācijas teritorijas dienestā iesauktajiem karavīriem nepiedalīties akcijās pret civiliedzīvotājiem.

A.Gorbunovs un B.Jeļcins Tallinā paraksta līgumu par Latvijas un Krievijas Federācijas starpvalstu attiecībām.

14. janvāris – Padomju armijas Baltijas kara apgabala pavēlnieks F.Kuzmins izsaka ultimātu Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājam A.Gorbunovam ar prasību atcelt pieņemtos likumus.

PSRS prezidents M.Gorbačovs un iekšlietu ministrs B.Pugo speciālā paziņojumā uzsver, ka padomju armija Lietuvā rīkojusies pareizi. Armijas rīcību Viļņā nosoda NATO vadība.

Naktī uz 15. janvāri OMON uzbrūk Rīgas policijas skolai Āgenskalnā.

15. janvāris – Rīgā Interfrontes mītiņā tiek pieņemta t.s. Vislatvijas glābšanas komitejas rezolūcija par varas pārņemšanu komitejas rokās.

16. janvāris – plkst.16:45 Vecmīlgrāvī pie Mangaļu tilta tiek nošauts R.Mūrnieks

Plkst. 20:45 – pie Politiskās izglītības nama Rīgā sprāgst bumba. Upuru un postījumu nav.

17. janvāris – ASV karaspēks uzsāk Kuveitas atbrīvošanu – sākas operācija „Tuksneša vētra”.

18. janvāris – naktī OMON aiztur un piekauj piecus kārtības sargus.

20. janvāris – vakarā OMON iebrūk Iekšlietu ministrijas ēkā. Nogalināti V.Gomonovičs, S.Konoņenko, A.Slapiņš, E.Riekstiņš, nāvīgi ievainots G.Zvaigzne (miris 5. februārī).

21. janvāris – A.Gorbunovs dodas uz Maskavu, lai runātu ar M.Gorbačovu par notikumiem Latvijā.

22. janvāris – B.Pugo noliedz, ka devis pavēli uzbrukt Iekšlietu ministrijai.

25. janvāris – sēru diena, 20. janvāra upuru bēres.

Barikāžu aizstāvji dodas mājup.