Aizsardzības ministrijas vēsture

1918.gada 18.novembrī Rīgas pilsētas 2.teātrī (tagadējā Nacionālajā teātrī) proklamēja Latvijas Republiku un apstiprināja jaunās valsts Pagaidu valdību.  

Latvijas valsts tika proklamēta laikā, kad tās teritorijā atradās vācu okupācijas karaspēks. Tikko bija beidzies 1.Pasaules karš. Runājot laikabiedru vārdiem, "bija sācies skaisto ilūziju laiks" un neatkarīgās Latvijas idejas sludinātāja Latvijas Tautas padome tobrīd vismazāk domāja par jaunās valsts aizsardzību. Veidojot Pagaidu valdību, kara jeb apsardzības ministra postenis nemaz netika izveidots, jo Tautas padome deklarēja miermīlīgas un draudzīgas attiecības ar visām kaimiņvalstīm. Iekšējās kārtības uzturēšanai paredzēja izveidot tautas miliciju Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Tomēr sarežģītā politiskā un militārā situācija, Padomju Krievijas iebrukuma draudi, radīja nepieciešamību aizstāvēt Latvijas neatkarību.

1918.gada 22.novembrī izveidoja Apsardzības ministriju. Par tās pārvaldnieku iecēla apakšpulkvedi (pulkvedi-leitnantu) Robertu Dambīti. 6.decembrī vakantajā apsardzības ministra amatā stājās Jānis Zālītis, savulaik viens no latviešu strēlnieku bataljona organizētājiem, pēc profesijas zvērināts advokāts. Apsardzības ministrijā jau darbojās 15 cilvēku, no kuriem daudzi pārstāvēja 1917.gada augustā virsnieku organizēto Latviešu Kareivju Nacionālo savienību.  

Ministrijas struktūru un pakļautības iestāžu vēsture ir sarežģīta, tām vairākkārt ir mainīti nosaukumi, funkcijas un padotība. Apsardzības ministrijā bruņoto spēku apgādi, to formēšanu, sagatavošanu un apmācību vajadzēja pārzināt Galvenajam štābam, kuru sāka organizēt 1918.gada decembra pirmajā pusē. Pakāpeniski tika izveidotas arī citas ministrijas struktūras.

1922.gadā Apsardzības ministriju pārdēvēja par Kara ministriju. Tā bija sadalīta tai tieši pakļautajās iestādēs un armijas komandierim pakļautajās iestādēs. Valsts pastāvēšanas pirmajos gados ministrijai tieši pakļautas iestādes bija ministrijas sekretariāts, Galvenā intendatūra, Bruņošanās pārvalde, Kara sanitārā pārvalde, Kara tiesu pārvalde un Budžeta-kredītu pārvalde, kā arī vairāki autonomi uzņēmumi: Arsenāls, Armijas spiestuve, Armijas ekonomiskais veikals, Galvenā artilērijas noliktava un Galvenās intendatūras darbnīcas. Kara ministrijas rīcībā bija ap 1700 ēku un 28 000 ha zemes. 

Kara ministrijas darbinieki
Kara ministrijas darbinieki, 1930-tie gadi.

1933.gadā saimnieciskās un dažādās apgādes daļas apvienojās Apgādes pārvaldē. Kara ministrijas pārraudzībā darbojās arī 1916.gadā dibinātais Kara muzejs. 

Līdz 1940.gada padomju okupācijai bijušas 22 ministru nomaiņas, pie tam trijos no gadījumiem darbojušies tikai ministra vietas izpildītāji. No 18 personām, kas vienu vai divas reizes veikuši kara ministru pienākumus, sešas bija ģenerāļi (D.Simansons, R.Bangerskis, E.Kalniņš, M.Vācietis, J.Balodis, K.Berķis), divi pulkveži (F.Birkenšteins, E.Laimiņš), bet pārējie ministri (K.Ulmanis, Ē.Feldmanis, J.Goldmanis, G.Zemgals, J.Ducens, J.Arājs, A.Ozols, A.Alberings) bija civilpersonas. Visilgāk - 8,5 gadus - Kara ministriju vadīja ģenerālis J. Balodis. 

Sākoties padomju okupācijai un inkorporējot mūsu valsti Padomju Savienībā, kopā ar citām Latvijas Republikas valsts iestādēm 1940. gada 27. septembrī tika likvidēta arī Kara ministrija.

1991.gada novembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome nolēma nodibināt Latvijas Republikas Aizsardzības ministriju. Tomēr valsts pašaizsardzības sistēma tika sākta veidot jau 1991.gada janvāra barikāžu laikā - 24.janvārī tika izveidots Sabiedrības drošības departaments, bet pēc reālas neatkarības atgūšanas sāka veidoties arī valsts aizsardzības struktūras. 

Atjaunot agrāko Latvijas Kara ministrijas nosaukumu Augstākās padomes deputāti neuzdrošinājās, baidoties, ka pasaule un vispirms jau Padomju Savienība to nesapratīs. 13.novembrī deputātu vairākums nobalsoja par Aizsardzības ministrijas izveidošanu. 19.novembra sēdē par pirmo atjaunotās Aizsardzības ministrijas ministru iecēla T.Jundzi. 

Aizsardzības ministrija tika veidota uz Sabiedrības drošības departamenta bāzes, pārņemot tās materiālās vērtības un pieņemot darbā lielāko daļu departamenta darbinieku. Aizsardzības ministrijas tiešā pakļautībā nonāca arī valsts aizsardzības spēki, Nacionālā Aizsardzības akadēmija, kā arī citas ar valsts drošību saistītas struktūras. 

Pēc neatkarības atjaunošanas līdz 2000.gadam bijušas 10 ministru nomaiņas, turklāt trijos no gadījumiem darbojušies tikai ministra vietas izpildītāji. Kopš 1993.gada ir bijuši šādi aizsardzības ministri: 

T.Jundzis (1991.11.-1993.08.), V.Pavlovskis (1993.08.-1994.09.), J.A.Trapāns (1994.09.-1995.03.), M.Gailis (1995.03.-1995.12.), A.Krastiņš (1995.12.-1997.03.), T.Jundzis (1997.06.-1998.10.), Ģ.V.Kristovskis (1998.11.- 2004. 03.), A.Slakteris (2004.03.-2004.12.), E.Repše (2004.12-2005.12), L.Mūrniece (2005.12. - 2006.04.), A.Slakteris (2006.04. - 2007.12), V.Veldre (2007.12. - 2009.03), I.Lieģis (2009.03. - 2010.11.), A.Pabriks (2010.11. - 2014.01), R.Vējonis (2014.01. - 2015.07.), R.Bergmanis (2015.07. - pašreiz). 

Visi aizsardzības ministri ir civilpersonas. 

Pirmais Aizsardzības spēku komandieris bija pulkvedis Dainis Turlais. 1994.gada oktobrī viņa vadībā tika izveidoti Nacionālie bruņotie spēki (NBS), apvienojot Zemessardzi, Jūras spēkus, Gaisa spēkus un pārējās Aizsardzības spēku vienības. Par NBS komandieri tika iecelts Zemessardzes pulkvedis Juris Dalbiņš. 

Pēc neatkarības atjaunošanas ir bijuši šādi Nacionālo bruņoto spēku komandieri: Zemessardzes pulkvedis Juris Dalbiņš (1994.10.-1998.05.), Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis (1998.06.-1998.12.), Zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube (1999.01.-2003.01),  viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots (2003.02.-  2006.07), brigādes ģenerālis Juris Maklakovs (2006.07. - 2010.07.), ģenerālleitnants Raimonds Graube (07.2010. - 01.2017.), ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš (01.2017. - pašreiz).